Gundega Puidza
(dz. 1976. gadā Smiltenē) – mācītāja
Gundega sākotnēji cerēja kļūt par kristīgo žurnālisti. Teoloģijas studijas Gundega uzsāka ar pārliecību, ka nekļūs par mācītāju. Taču studiju brauciena laikā Zviedrijā viņa skaidri sadzirdēja savu aicinājumu: “Tiksimies baznīcā!” un “Gani manas avis!” – Jēzus vārdus, kas simbolizē aicinājumu rūpēties par cilvēku dvēselēm un kalpot kā garīdzniecei.
1999. gadā Gundega pārcēlās uz Ameriku, atsaucoties Detroitas latviešu draudzes aicinājumam. 2000. gadā viņa tika ordinēta par mācītāju un turpināja kalpot šajā draudzē līdz 2008. gadam, kad kļuva par Čikāgas Ciānas draudzes mācītāju, kur kalpo joprojām.
Gundegas dzīve ir cieši saistīta ar Čikāgas latviešu kopienu, kas viņai sniedz drošības un piederības izjūtu. Viņa ir arī skolotāja Krišjāņa Barona latviešu skolā un vada Baznīcas arhīvu. Precējusies, audzina dēlu.
Gundega kalpo ar vēlmi pieskarties cilvēku dzīvēm, akcentējot mīlestību un pieņemšanu. Viņa izvēlas runāt par spēku, cerību un dziedināšanu, nevis kavēties pagātnes netaisnībās. Un atgādina: Dievs mīl visus, nešķirojot pēc statusa, kļūdām vai dzīves gājuma, turklāt dzīvē nav kļūdu, tikai mācību stundas.
Befhens (no vācu val. Beffchen) – sludināšanas lente, garīdznieka apģērba elements, kas apstiprina tiesības sludināt Dieva Vārdu. Izšuvusi Gundega Puidza Detroitā, ASV, 1999. gadā
Kad iesāku kalpošanu, baltās albas man vēl nebija. Detroitas baznīcas sakristejā atradu melnu talāru, bet pie tā vajadzēja befhenu. Sapratu, ka tas jāizšuj pašai. Sēdēju, izšuvu caurās vīles un katrā no tām iešuvu kādu lūgšanu, jo tolaik mani vēl māca neziņa par nākotni, nedrošība par dzīvi lielajā Amerikā, šaubas, vai spēšu stāties mācītājas amatā draudzē ar savu vēsturi, kurā vēl nekad nav bijusi sieviete garīdzniece.
Droši varu teikt, ka šis befhens ir manu lūgšanu virkne – mierinot sevi un paļaujoties uz Dievu, ka viss labi būs. Tagad befhenu lietoju reti, bet glabāju to kā Dieva atbildes uz manām lūgšanām – izšuvumu tehnikā.
Kopš LELB neordinē sievietes, man bija jāmeklē šī aicinājuma īstenošana citur... Es, protams, nenožēloju šos gadus nekādā ziņā, bet man jāatzīst, ka Latvijas man pietrūkst. Katru gadu esmu braukusi atpakaļ uz Latviju. Saikne ar Latviju man ir ļoti svarīga.
Es raudāju, kad pirmo reizi braucu prom. Draugi mani burtiski stūma. Jo es nemeklēju laimi – es meklēju iespēju. Es meklēju, kur varu būt vajadzīga.
Gundega Puidza
(dz. 1976. gadā Smiltenē) – mācītāja
Gundega sākotnēji cerēja kļūt par kristīgo žurnālisti. Teoloģijas studijas Gundega uzsāka ar pārliecību, ka nekļūs par mācītāju. Taču studiju brauciena laikā Zviedrijā viņa skaidri sadzirdēja savu aicinājumu: “Tiksimies baznīcā!” un “Gani manas avis!” – Jēzus vārdus, kas simbolizē aicinājumu rūpēties par cilvēku dvēselēm un kalpot kā garīdzniecei.
1999. gadā Gundega pārcēlās uz Ameriku, atsaucoties Detroitas latviešu draudzes aicinājumam. 2000. gadā viņa tika ordinēta par mācītāju un turpināja kalpot šajā draudzē līdz 2008. gadam, kad kļuva par Čikāgas Ciānas draudzes mācītāju, kur kalpo joprojām.
Gundegas dzīve ir cieši saistīta ar Čikāgas latviešu kopienu, kas viņai sniedz drošības un piederības izjūtu. Viņa ir arī skolotāja Krišjāņa Barona latviešu skolā un vada Baznīcas arhīvu. Precējusies, audzina dēlu.
Gundega kalpo ar vēlmi pieskarties cilvēku dzīvēm, akcentējot mīlestību un pieņemšanu. Viņa izvēlas runāt par spēku, cerību un dziedināšanu, nevis kavēties pagātnes netaisnībās. Un atgādina: Dievs mīl visus, nešķirojot pēc statusa, kļūdām vai dzīves gājuma, turklāt dzīvē nav kļūdu, tikai mācību stundas.
Befhens (no vācu val. Beffchen) – sludināšanas lente, garīdznieka apģērba elements, kas apstiprina tiesības sludināt Dieva Vārdu. Izšuvusi Gundega Puidza Detroitā, ASV, 1999. gadā
Kad iesāku kalpošanu, baltās albas man vēl nebija. Detroitas baznīcas sakristejā atradu melnu talāru, bet pie tā vajadzēja befhenu. Sapratu, ka tas jāizšuj pašai. Sēdēju, izšuvu caurās vīles un katrā no tām iešuvu kādu lūgšanu, jo tolaik mani vēl māca neziņa par nākotni, nedrošība par dzīvi lielajā Amerikā, šaubas, vai spēšu stāties mācītājas amatā draudzē ar savu vēsturi, kurā vēl nekad nav bijusi sieviete garīdzniece.
Droši varu teikt, ka šis befhens ir manu lūgšanu virkne – mierinot sevi un paļaujoties uz Dievu, ka viss labi būs. Tagad befhenu lietoju reti, bet glabāju to kā Dieva atbildes uz manām lūgšanām – izšuvumu tehnikā.
Kopš LELB neordinē sievietes, man bija jāmeklē šī aicinājuma īstenošana citur... Es, protams, nenožēloju šos gadus nekādā ziņā, bet man jāatzīst, ka Latvijas man pietrūkst. Katru gadu esmu braukusi atpakaļ uz Latviju. Saikne ar Latviju man ir ļoti svarīga.
Es raudāju, kad pirmo reizi braucu prom. Draugi mani burtiski stūma. Jo es nemeklēju laimi – es meklēju iespēju. Es meklēju, kur varu būt vajadzīga.
