Vija Klīve
(dz. Siksna 1944. gadā Rīgā) – emeritēta diakone
Vija bija vien sešas nedēļas veca, kad kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās. Ģimene dzīvoja pārvietoto personu jeb DP (Displaced Persons) nometnēs Vācijā, līdz pārcēlās uz ASV.
Vija studēja modernās valodas Noksa koledžā, ieguva maģistra grādu franču literatūrā Nortvesternas Universitātē un bibliotēkzinātnē Kolumbijas Universitātē. Dzīvojot Ņujorkā, viņa aktīvi darbojās latviešu sabiedrībā, īpaši organizācijā “Baltiešu aicinājums Apvienotām Nācijām” jeb BATUN (Baltic Appeal to the United Nations).
Kopā ar dzīvesbiedru Visvaldi Varnesi Klīvi – teologu, filozofu un mācītāju – ārmisijas darbā iepazinusi Indiju, tās dažādās kultūras un reliģijas, kā arī guvusi pieredzi Āfrikā. Misiju pieredze Viju veidojusi atvērtu pret citu tautu kultūrām, ieskatiem, dzīvesstiliem.
Lai labāk izprastu Baznīcu un sekmīgāk darbotos komandā ar vīru, viņa apmeklēja teoloģijas kursus un 1990. gadā ASV tika ordinēta par diakoni. Vija vairākus gadus kalpoja Kolumbusas latviešu draudzē Ohaio, bet, atgriežoties Latvijā 90. gadu sākumā, kopā ar vīru kalpoja Vecumnieku draudzē. Vija piedalījusies kora “Dziesmuvara” atjaunošanā – korī, kurā savulaik satikās viņas vecāki un dziedājusi arī viņa pati.
Vairāk nekā desmit gadus Vija vadījusi Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienību, īpašu uzmanību veltot kontaktiem ar pasaules baznīcām un to organizācijām, tulkojot dokumentus un publikācijas, lai informētu par Latvijas sieviešu (ne)ordinācijas situāciju. Viņas dzīvi vadījusi dziļa pārliecība par nepieciešamību vienmēr iestāties par cilvēktiesībām. Kā diakone viņa sevi redz kā veicinātāju, kas palīdz cilvēkiem viņu ceļā pie Dieva.
Vija Klīve mūžībā devās 2026. gada 21. maijā Rīgā.
Mīkstā rotaļlieta – Makss. No Klīvju ģimenes nīlzirgu figūru kolekcijas
Man nāk prātā konference Bratislavā, kur devos saistībā ar Sieviešu teoloģu apvienību. Mūs aicināja ierasties ar kādu priekšmetu, kas mums svarīgs – reliģiskajā dzīvē vai citādi.
Man viņš vēl ir – tāds mazs draudziņš, nīlzirgs vārdā Makss. Klīvju ģimenē ļoti patika nīlzirgi, bet tas jau sākās pirms manis. “Makss” nozīmē liels, bet viņš ir maziņš un visur braukājis man līdzi koferī. Daudz mīlēts, tagad viņš ir drusku noplucis. Tas ir labais draugs, kas man atgādina par Jēzu.
Vija Klīve
(dz. Siksna 1944. gadā Rīgā) – emeritēta diakone
Vija bija vien sešas nedēļas veca, kad kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās. Ģimene dzīvoja pārvietoto personu jeb DP (Displaced Persons) nometnēs Vācijā, līdz pārcēlās uz ASV.
Vija studēja modernās valodas Noksa koledžā, ieguva maģistra grādu franču literatūrā Nortvesternas Universitātē un bibliotēkzinātnē Kolumbijas Universitātē. Dzīvojot Ņujorkā, viņa aktīvi darbojās latviešu sabiedrībā, īpaši organizācijā “Baltiešu aicinājums Apvienotām Nācijām” jeb BATUN (Baltic Appeal to the United Nations).
Kopā ar dzīvesbiedru Visvaldi Varnesi Klīvi – teologu, filozofu un mācītāju – ārmisijas darbā iepazinusi Indiju, tās dažādās kultūras un reliģijas, kā arī guvusi pieredzi Āfrikā. Misiju pieredze Viju veidojusi atvērtu pret citu tautu kultūrām, ieskatiem, dzīvesstiliem.
Lai labāk izprastu Baznīcu un sekmīgāk darbotos komandā ar vīru, viņa apmeklēja teoloģijas kursus un 1990. gadā ASV tika ordinēta par diakoni. Vija vairākus gadus kalpoja Kolumbusas latviešu draudzē Ohaio, bet, atgriežoties Latvijā 90. gadu sākumā, kopā ar vīru kalpoja Vecumnieku draudzē. Vija piedalījusies kora “Dziesmuvara” atjaunošanā – korī, kurā savulaik satikās viņas vecāki un dziedājusi arī viņa pati.
Vairāk nekā desmit gadus Vija vadījusi Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienību, īpašu uzmanību veltot kontaktiem ar pasaules baznīcām un to organizācijām, tulkojot dokumentus un publikācijas, lai informētu par Latvijas sieviešu (ne)ordinācijas situāciju. Viņas dzīvi vadījusi dziļa pārliecība par nepieciešamību vienmēr iestāties par cilvēktiesībām. Kā diakone viņa sevi redz kā veicinātāju, kas palīdz cilvēkiem viņu ceļā pie Dieva.
Mīkstā rotaļlieta – Makss. No Klīvju ģimenes nīlzirgu figūru kolekcijas
Man nāk prātā konference Bratislavā, kur devos saistībā ar Sieviešu teoloģu apvienību. Mūs aicināja ierasties ar kādu priekšmetu, kas mums svarīgs – reliģiskajā dzīvē vai citādi.
Man viņš vēl ir – tāds mazs draudziņš, nīlzirgs vārdā Makss. Klīvju ģimenē ļoti patika nīlzirgi, bet tas jau sākās pirms manis. “Makss” nozīmē liels, bet viņš ir maziņš un visur braukājis man līdzi koferī. Daudz mīlēts, tagad viņš ir drusku noplucis. Tas ir labais draugs, kas man atgādina par Jēzu.
