Ieva Graufelde
(dz. Greize 1950. g. Nebraskā, ASV) – mācītāja, emeritēta prāveste.
Linkolnas draudzē kristīta, viņa saņēma ticības dāvanu, kas joprojām pilda dvēseli ar svētību un stiprina grūtībās.
Filadelfijā uzaugot, Ieva apguva latvisko kultūru, studēja mākslas vēsturi, angļu literatūru un pedagoģiju, paralēli strādājot Amerikas Luterāņu baznīcā. Kopš 1973. gada viņa dzīvo Zviedrijā, kur svešajā zviedru valodā uzsāka teoloģijas studijas, vienlaikus kalpojot Stokholmas latviešu draudzē un gūstot pieredzi Zviedrijas baznīcas draudzēs.
1989. gadā ordinēta Zviedrijas baznīcā un uzņemta par mācītāju LELBP. Kalpojot abās baznīcās, Ieva ieņēma dažādus nozīmīgus amatus – bija pirmā sieviete prāveste LELBP, Baznīcas Virsvaldes locekle, darbojās Zviedrijas Baznīcu pārvaldē un ekumēniskajā sadarbībā, rediģēja “Baznīcas gadagrāmatu”, organizēja prakses un aktīvi atbalstīja sieviešu ordināciju Latvijā. Ieva arī aktīvi darbojās Zviedrijas latviešu sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas garīgajā atdzimšanā 1996. gadā Ievai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Emeritējusies viņa turpina kalpot Upsalas draudzē.
Ievas dzīves pamats ir ģimene, bet ticība – kā skābeklis, bez kura nevar dzīvot. Lūgšana viņai ir kā ieelpa un izelpa.
Ar mīlestību Ieva domā par draudzēm, kurās kalpojusi, un sirdī glabājot katru dvēseli, kuru bijis gods iepazīt, atbalstīt un par kuru aizlūgt. Ieva uzskata, ka katrs ar savu pienesumu kopīgi spējam veidot harmonisku kopienu, kam rūp līdzcilvēks, – tā veidojas Baznīca ārpus baznīcas telpas.
Zīmējums “Jēzus Ģetzemanes dārzā”, dāvināts Ievai Graufeldei 1987. gadā Zviedrijā. Mākslinieks Jānis Kaķītis, autortehnika
1987. gada Pļaujas svētkos 89 gadus vecais draudzes loceklis Jānis Kaķītis man uzdāvināja paša zīmētu attēlu “Jēzus Ģetzemanes dārzā”.
Šis darbs man ir īpaši mīļš, un es to saucu par zīmējumu, kas runā klusumā. No Kaķīša kunga vienmēr staroja labvēlība, sirsnība un miers. Man bija tas gods viņu izvadīt trīs gadus vēlāk.
Kad skatos uz šo attēlu, redzu ne tikai Jēzu — lūdzošu, pārdomās, apzinoties savas ciešanas. Tajā redzu arī pašu Kaķīša kungu, kas tagad jau mūžībā, kopā ar savu Pestītāju.
Savās klusajās lūgšanās man pietiek ar vienkāršu skatienu uz Jēzu, kas lūdz. Jo es apzinos – Dievs zina, kas man ir uz sirds.
Nu, nē taču! Man ir žēl to sieviešu draudzēs, kas nepiedzīvo sievietes mācītājas. Man ir žēl sievu un meitu, kas netiek novērtētas kā līdzvērtīgas: noraidot sieviešu mācītāju ordināciju, viņas nav līdzvērtīgas. Tas jau neattiecas tikai uz amatu, tas ir skatījums par sievietēm.
Vai tas ir tas, ko Dievs tev saka – visiekļaujošais mīlestības Dievs, kas saka: “Mīliet cits citu, kā es jūs esmu mīlējis!”? Vai Dievs mani mīl mazāk tāpēc, ka es esmu sieviete? Kas ir tas Dievs, ko tu pielūdz?
Baznīcas gadagrāmata,
ko no 1993. līdz 2006. gadam izdeva kopīgi LELBĀL un LELB kā viens no apvienošanās meklējumu veidiem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Redaktore bija prāveste Ieva Graufelde.
Ieva Graufelde
(dz. Greize 1950. g. Nebraskā, ASV) – mācītāja, emeritēta prāveste.
Linkolnas draudzē kristīta, viņa saņēma ticības dāvanu, kas joprojām pilda dvēseli ar svētību un stiprina grūtībās.
Filadelfijā uzaugot, Ieva apguva latvisko kultūru, studēja mākslas vēsturi, angļu literatūru un pedagoģiju, paralēli strādājot Amerikas Luterāņu baznīcā. Kopš 1973. gada viņa dzīvo Zviedrijā, kur svešajā zviedru valodā uzsāka teoloģijas studijas, vienlaikus kalpojot Stokholmas latviešu draudzē un gūstot pieredzi Zviedrijas baznīcas draudzēs.
1989. gadā ordinēta Zviedrijas baznīcā un uzņemta par mācītāju LELBP. Kalpojot abās baznīcās, Ieva ieņēma dažādus nozīmīgus amatus – bija pirmā sieviete prāveste LELBP, Baznīcas Virsvaldes locekle, darbojās Zviedrijas Baznīcu pārvaldē un ekumēniskajā sadarbībā, rediģēja “Baznīcas gadagrāmatu”, organizēja prakses un aktīvi atbalstīja sieviešu ordināciju Latvijā. Ieva arī aktīvi darbojās Zviedrijas latviešu sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas garīgajā atdzimšanā 1996. gadā Ievai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Emeritējusies viņa turpina kalpot Upsalas draudzē.
Ievas dzīves pamats ir ģimene, bet ticība – kā skābeklis, bez kura nevar dzīvot. Lūgšana viņai ir kā ieelpa un izelpa.
Ar mīlestību Ieva domā par draudzēm, kurās kalpojusi, un sirdī glabājot katru dvēseli, kuru bijis gods iepazīt, atbalstīt un par kuru aizlūgt. Ieva uzskata, ka katrs ar savu pienesumu kopīgi spējam veidot harmonisku kopienu, kam rūp līdzcilvēks, – tā veidojas Baznīca ārpus baznīcas telpas.
Zīmējums “Jēzus Ģetzemanes dārzā”, dāvināts Ievai Graufeldei 1987. gadā Zviedrijā. Mākslinieks Jānis Kaķītis, autortehnika
1987. gada Pļaujas svētkos 89 gadus vecais draudzes loceklis Jānis Kaķītis man uzdāvināja paša zīmētu attēlu “Jēzus Ģetzemanes dārzā”.
Šis darbs man ir īpaši mīļš, un es to saucu par zīmējumu, kas runā klusumā. No Kaķīša kunga vienmēr staroja labvēlība, sirsnība un miers. Man bija tas gods viņu izvadīt trīs gadus vēlāk.
Kad skatos uz šo attēlu, redzu ne tikai Jēzu — lūdzošu, pārdomās, apzinoties savas ciešanas. Tajā redzu arī pašu Kaķīša kungu, kas tagad jau mūžībā, kopā ar savu Pestītāju.
Savās klusajās lūgšanās man pietiek ar vienkāršu skatienu uz Jēzu, kas lūdz. Jo es apzinos – Dievs zina, kas man ir uz sirds.
Nu, nē taču! Man ir žēl to sieviešu draudzēs, kas nepiedzīvo sievietes mācītājas. Man ir žēl sievu un meitu, kas netiek novērtētas kā līdzvērtīgas: noraidot sieviešu mācītāju ordināciju, viņas nav līdzvērtīgas. Tas jau neattiecas tikai uz amatu, tas ir skatījums par sievietēm.
Vai tas ir tas, ko Dievs tev saka – visiekļaujošais mīlestības Dievs, kas saka: “Mīliet cits citu, kā es jūs esmu mīlējis!”? Vai Dievs mani mīl mazāk tāpēc, ka es esmu sieviete? Kas ir tas Dievs, ko tu pielūdz?
Baznīcas gadagrāmata,
ko no 1993. līdz 2006. gadam izdeva kopīgi LELBĀL un LELB kā viens no apvienošanās meklējumu veidiem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Redaktore bija prāveste Ieva Graufelde.
