Jāna Jēruma-Grīnberga

(dz. 1953. gadā Londonā, Lielbritānijā) – mācītāja un emeritēta bīskape

Jāna jau bērnībā regulāri apmeklēja latviešu dievkalpojumus, kā arī devās līdzi tēvam Albertam Jērumam, komponistam un mūziķim, uz citiem dievkalpojumiem, kur asistēja pie ērģelēm.

Studējusi bioķīmiju un medicīnu, specializējoties intensīvās aprūpes māsu darbā, līdz Dieva aicinājums viņu veda tālāk. Teoloģiju Jāna studējusi Oukhilas koledžā Londonā, un 1997. gadā viņa tika ordinēta par mācītāju LELBP. Kalpojusi Londonas latviešu draudzē un starptautiskajā Sv. Annas luterāņu draudzē, kur apguvusi arī svahilu valodu. 2009. gadā Lielbritānijas Luterāņu baznīca Jānu konsekrēja par pirmo sievieti bīskapi Anglijas vēsturē. Jāna aktīvi piedalījusies latviešu sabiedriskajā dzīvē. Studējusi Ģildes mūzikas skolā un muzicējusi ansamblī “Atbalss”.

2014. gadā pārcēlās uz Latviju un vairākus gadus bija Sv. Pestītāja Anglikāņu draudzes kapelāne Rīgā.

Pašlaik dzīvo Staicelē un kalpo rekreācijas centrā “Vīķi”. Jānai ar vīru ir divas meitas un trīs mazbērni.

Jānas kalpošanu raksturo starpkonfesionāla atvērtība, sadarbība un apņēmība stiprināt sieviešu lomu baznīcā. Viņa uzskata, ka pamatzināšanas par baznīcu un kristietību mūsdienās sarūk, mācītāja loma mainās, un tradicionālās pieejas vairs nedarbojas – nevar tikai gaidīt, ka cilvēki nāks uz baznīcu, ir jāmeklē aizvien jauni risinājumi.

Bīskapes zizlis, ko lietojusi Jāna Jēruma-Grīnberga, pirmā sieviete, kas no 2009. līdz 2013. gadam bija Lielbritānijas Luterāņu baznīcas bīskape

Zizlis ir īsts gana zizlis, kuru iegādājos veikalā, kas pārdod vajadzīgos rekvizītus lauksaimniekiem. Man šķita, ka mazā, vienkāršā baznīcā, kurai nebija ne varas, ne greznības, tāds vienkāršs zizlis bija vispiemērotākais.

Bīskapa zizlis atgādina, ka bīskapi ir aicināti ganīt, sargāt un vadīt baznīcu kā labi gani savu ganāmpulku, un vienlaikus tas iezīmē Kristus klātbūtni un vadību caur bīskapa kalpošanu, izceļot garīgo autoritāti, kas īstenojama ar līdzcietību un rūpēm, nevis varu.

Mēs kā sievietes pārstāvam atšķirīgu veidu, kā kalpot. Es negribu to vispārināt, jo ne vienmēr tā ir, bet tādā baznīcā, kurā dominē vīrieši, ir zināms konkurences moments un neemocionalitāte kalpošanā un saskarē ar cilvēkiem. Sevišķi Latvijā vīriešiem tā ir ļoti raksturīga iezīme – ka izrādīt emocijas nav vīrišķīgi, un ir šie ļoti nedabiskie uzstādījumi par to, kas ir vīrišķīgi un kas ir sievišķīgi.

Es negribu teikt, ka sievietes veids ir maigāks – drīzāk pat reizēm skarbāks, jo mēs, sievietes, nebaidāmies no sāpēm, no sāpīgām emocijām. Es esmu kādreiz bērēs raudājusi, un tas daudziem vīriešiem mācītājiem būtu nepieņemami. Kad ir īpaši aizkustinošas bēres, es raudu līdzi tiem cilvēkiem, jo es viņiem jūtu līdzi.
Jāna Jēruma-Grīnberga
 Jāna ar ģimeni nometnē "3x3" Almēlijā, Lielbritānijā. 1993. gads Jāna ar ģimeni nometnē "3x3" Almēlijā, Lielbritānijā. 1993. gads Ar tēvu, komponistu un diriģentu Albertu Jērumu. IV Eiropas latviešu dziesmu svētki Londonā. 1977. gada jūlijs Sieviešu ordinācijas 50 gadu jubilejas dievkalpojumā Rīgā. 2025. gada 6. septembrī. Foto: Oskars Upenieks

Jāna Jēruma-Grīnberga

(dz. 1953. gadā Londonā, Lielbritānijā) – mācītāja un emeritēta bīskape

Jāna jau bērnībā regulāri apmeklēja latviešu dievkalpojumus, kā arī devās līdzi tēvam Albertam Jērumam, komponistam un mūziķim, uz citiem dievkalpojumiem, kur asistēja pie ērģelēm.

Studējusi bioķīmiju un medicīnu, specializējoties intensīvās aprūpes māsu darbā, līdz Dieva aicinājums viņu veda tālāk. Teoloģiju Jāna studējusi Oukhilas koledžā Londonā, un 1997. gadā viņa tika ordinēta par mācītāju LELBP. Kalpojusi Londonas latviešu draudzē un starptautiskajā Sv. Annas luterāņu draudzē, kur apguvusi arī svahilu valodu. 2009. gadā Lielbritānijas Luterāņu baznīca Jānu konsekrēja par pirmo sievieti bīskapi Anglijas vēsturē. Jāna aktīvi piedalījusies latviešu sabiedriskajā dzīvē. Studējusi Ģildes mūzikas skolā un muzicējusi ansamblī “Atbalss”.

2014. gadā pārcēlās uz Latviju un vairākus gadus bija Sv. Pestītāja Anglikāņu draudzes kapelāne Rīgā. Pašlaik dzīvo Staicelē un kalpo rekreācijas centrā “Vīķi”.

Jānai ar vīru ir divas meitas un trīs mazbērni.

Jānas kalpošanu raksturo starpkonfesionāla atvērtība, sadarbība un apņēmība stiprināt sieviešu lomu baznīcā. Viņa uzskata, ka pamatzināšanas par baznīcu un kristietību mūsdienās sarūk, mācītāja loma mainās, un tradicionālās pieejas vairs nedarbojas – nevar tikai gaidīt, ka cilvēki nāks uz baznīcu, ir jāmeklē aizvien jauni risinājumi.

Bīskapes zizlis, ko lietojusi Jāna Jēruma-Grīnberga, pirmā sieviete, kas no 2009. līdz 2013. gadam bija Lielbritānijas Luterāņu baznīcas bīskape

Zizlis ir īsts gana zizlis, kuru iegādājos veikalā, kas pārdod vajadzīgos rekvizītus lauksaimniekiem. Man šķita, ka mazā, vienkāršā baznīcā, kurai nebija ne varas, ne greznības, tāds vienkāršs zizlis bija vispiemērotākais.

Bīskapa zizlis atgādina, ka bīskapi ir aicināti ganīt, sargāt un vadīt baznīcu kā labi gani savu ganāmpulku, un vienlaikus tas iezīmē Kristus klātbūtni un vadību caur bīskapa kalpošanu, izceļot garīgo autoritāti, kas īstenojama ar līdzcietību un rūpēm, nevis varu.

Mēs kā sievietes pārstāvam atšķirīgu veidu, kā kalpot. Es negribu to vispārināt, jo ne vienmēr tā ir, bet tādā baznīcā, kurā dominē vīrieši, ir zināms konkurences moments un neemocionalitāte kalpošanā un saskarē ar cilvēkiem. Sevišķi Latvijā vīriešiem tā ir ļoti raksturīga iezīme – ka izrādīt emocijas nav vīrišķīgi, un ir šie ļoti nedabiskie uzstādījumi par to, kas ir vīrišķīgi un kas ir sievišķīgi.

Es negribu teikt, ka sievietes veids ir maigāks – drīzāk pat reizēm skarbāks, jo mēs, sievietes, nebaidāmies no sāpēm, no sāpīgām emocijām. Es esmu kādreiz bērēs raudājusi, un tas daudziem vīriešiem mācītājiem būtu nepieņemami. Kad ir īpaši aizkustinošas bēres, es raudu līdzi tiem cilvēkiem, jo es viņiem jūtu līdzi.
Jāna Jēruma-Grīnberga
Tikšanās ar pāvestu Francisku Rīgā. 2018. gads
Jāna ar ģimeni nometnē "3x3" Almēlijā, Lielbritānijā. 1993. gads
Ar tēvu, komponistu un diriģentu Albertu Jērumu. IV Eiropas latviešu dziesmu svētki Londonā. 1977. gada jūlijs
Sieviešu ordinācijas 50 gadu jubilejas dievkalpojumā Rīgā. 2025. gada 6. septembrī. Foto: Oskars Upenieks