Aija Greiema
(Graham, dz. Kupuršmite 1977. gadā Gulbenē) – mācītāja
Kāda svētceļojuma laikā viņa kā pusaudze apsēdās pie ērģelēm Zilupes baznīcā, lai muzicētu, un sajuta skaidru Dieva aicinājumu: “Tu man kalposi.” Sākotnēji viņa tam pretojās, jo sievietes Latvijā tajā laikā vairs netika ordinētas. Tomēr Aija izvēlējās studēt teoloģiju Latvijas Universitātē.
Vēlāk vairākus gadus viņa strādāja par žurnālisti reģionālajā presē, un reiz kāds bija teicis: lasot viņas rakstus, ir sajūta, ka pabūts baznīcā. Kad 2007. gadā Aija kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi ASV, viņa piekrita palīdzēt Detroitas latviešu draudzē, un 2010. gadā Aija tika ordinēta par mācītāju.
Aija ir mācītāja Kalamazū, Lansingas un Grandrepidsas latviešu draudzē. Kā mācītāja Aija bagātina savu garīgo izpratni lasot jūdu rabīnu, katoļu un citu mācību literatūru, jo tic, ka tikai viena ekskluzīva tradīcija būtu kā “sausa maize”, kas nespēj pabarot – ne viņu pašu, ne citus.
Aija par savu misiju uzskata, ka jāiemācas patiesi mīlēt un dāvāt žēlastību sev un otram. Ikvienam, kuru satiec, jādāvā Dieva iekļaujošā mīlestība.
Man patīk cilvēkiem atgādināt un liecināt tieši par labestību, to, ka Dievs ir labs, žēlsirdības pilns. Ja tā ir tā daļa, ko varu citam dot, tad lai tā arī ir! Un es domāju, ka sievietei tas nāk dabīgāk. Bet ne jau tikai sieviete mācītāja – arī vīrietis garīdznieks ir spējīgs savienoties ar to dievišķo daļu, kas ir žēlsirdības pilna, uzklausoša, pieņemoša, iekļaujoša, noglāstoša. Man liekas, ka baznīcai vairāk tieši šo spārnu vajag veicināt – tas bijis mazāk lietots, bet pasaule ir izsalkusi pēc līdzcietības, maiguma un sapratnes.
Sienas sega “Dzīvības koks”, darinājusi
Dzintra Kupuršmite Latvijā 2002.–2004. gadā
Kad man bija 12 gadu, manai mammai, kurai tolaik bija
41 gads, atklāja agresīvu krūts vēzi. Šī krīze pārveidoja mūsu dzīves – tā veda mūs tuvāk Dievam, padziļināja lūgšanu dzīvi un mācīja ļaušanos ticībā būt Dieva rokās.
Mammas atbalstīta, es uzsāku savu kalpošanu baznīcā, viņas stiprināta – arī studijas Teoloģijas fakultātē.
Gadus vēlāk, kad audzējs atkal progresēja, mamma sāka šūt sienas gobelēnu – paliekošu dāvanu man: ābeli ar zariem, pilniem sulīgu ābolu, no kuriem daži jau bija nokrituši zemē. Viņa to izšuva cilpiņu dūrienos – katrā dzijas dzīparā bija viņas lūgšana un svētība.
Pat ķīmijterapijas vārdzināta, viņa turēja šo lielo gobelēnu klēpī un cilpiņu pēc cilpiņas rādīja savu mīlestību pretdzīvi un mani.
Mamma šo darbu paspēja pabeigt, un tas vienmēr ceļo
man līdzi – viņas ābele, Dzīvības koks no Ēdenes dārza.
Aija Greiema
(Graham, dz. Kupuršmite 1977. gadā Gulbenē) – mācītāja
Kāda svētceļojuma laikā viņa kā pusaudze apsēdās pie ērģelēm Zilupes baznīcā, lai muzicētu, un sajuta skaidru Dieva aicinājumu: “Tu man kalposi.” Sākotnēji viņa tam pretojās, jo sievietes Latvijā tajā laikā vairs netika ordinētas. Tomēr Aija izvēlējās studēt teoloģiju Latvijas Universitātē.
Vēlāk vairākus gadus viņa strādāja par žurnālisti reģionālajā presē, un reiz kāds bija teicis: lasot viņas rakstus, ir sajūta, ka pabūts baznīcā. Kad 2007. gadā Aija kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi ASV, viņa piekrita palīdzēt Detroitas latviešu draudzē, un 2010. gadā Aija tika ordinēta par mācītāju.
Aija ir mācītāja Kalamazū, Lansingas un Grandrepidsas latviešu draudzē. Kā mācītāja Aija bagātina savu garīgo izpratni lasot jūdu rabīnu, katoļu un citu mācību literatūru, jo tic, ka tikai viena ekskluzīva tradīcija būtu kā “sausa maize”, kas nespēj pabarot – ne viņu pašu, ne citus.
Aija par savu misiju uzskata, ka jāiemācas patiesi mīlēt un dāvāt žēlastību sev un otram. Ikvienam, kuru satiec, jādāvā Dieva iekļaujošā mīlestība.
Sienas sega “Dzīvības koks”, darinājusi
Dzintra Kupuršmite Latvijā 2002.–2004. gadā
Kad man bija 12 gadu, manai mammai, kurai tolaik bija
41 gads, atklāja agresīvu krūts vēzi. Šī krīze pārveidoja mūsu dzīves – tā veda mūs tuvāk Dievam, padziļināja lūgšanu dzīvi un mācīja ļaušanos ticībā būt Dieva rokās.
Mammas atbalstīta, es uzsāku savu kalpošanu baznīcā, viņas stiprināta – arī studijas Teoloģijas fakultātē.
Gadus vēlāk, kad audzējs atkal progresēja, mamma sāka šūt sienas gobelēnu – paliekošu dāvanu man: ābeli ar zariem, pilniem sulīgu ābolu, no kuriem daži jau bija nokrituši zemē. Viņa to izšuva cilpiņu dūrienos – katrā dzijas dzīparā bija viņas lūgšana un svētība.
Pat ķīmijterapijas vārdzināta, viņa turēja šo lielo gobelēnu klēpī un cilpiņu pēc cilpiņas rādīja savu mīlestību pretdzīvi un mani.
Mamma šo darbu paspēja pabeigt, un tas vienmēr ceļo
man līdzi – viņas ābele, Dzīvības koks no Ēdenes dārza.
Man patīk cilvēkiem atgādināt un liecināt tieši par labestību, to, ka Dievs ir labs, žēlsirdības pilns. Ja tā ir tā daļa, ko varu citam dot, tad lai tā arī ir! Un es domāju, ka sievietei tas nāk dabīgāk. Bet ne jau tikai sieviete mācītāja – arī vīrietis garīdznieks ir spējīgs savienoties ar to dievišķo daļu, kas ir žēlsirdības pilna, uzklausoša, pieņemoša, iekļaujoša, noglāstoša. Man liekas, ka baznīcai vairāk tieši šo spārnu vajag veicināt – tas bijis mazāk lietots, bet pasaule ir izsalkusi pēc līdzcietības, maiguma un sapratnes.
