Ilze Kuplēna-Juarte
(Ewart, dz. 1952. gadā Kilmarnokā – Skotijā, Lielbritānijā) – mācītāja, emeritēta prāveste
Kā latviete viņa bērnībā Lielbritānijā jutās “citāda” – bizēs sapīti mati, svešāds vārds, tradīcijas, valoda. Tomēr tieši tas viņu veidojis par cilvēku, kas iestājas par līdztiesību un taisnīgumu visiem.
Absolvējusi Londonas Ekonomikas un politikas zinātņu skolu, iegūstot bakalaura grādu sociālajā psiholoģijā. Pēc tam studējusi teoloģiju Oksfordā. Ilzi ordinēja 1983. gadā, un viņas pirmā kalpošanas vieta bija Londonas latviešu luterāņu draudze. 1988. gadā viņa pārcēlās uz Vāciju, kur aprūpēja Minsteres, Bīlefeldes un Osnabrikas draudzi un bija pedagoģe Minsteres latviešu ģimnāzijā.
1990. gadā Ilze ar lekcijām viesojās Rīgā, Teoloģijas seminārā (vēlāk LU Teoloģijas fakultātē). Viņa būtu vēlējusies ar ģimeni dzīvot Latvijā, taču savā profesijā nebūtu varējusi strādāt. Atsaucoties Toronto Sv. Andreja latviešu draudzes aicinājumam, pārcēlās uz dzīvi Kanādā, kur kalpoja no 1997. līdz 2020. gadam, līdz devās pensijā. Ieņēmusi prāvesta amatu LELBA Kanādas apgabalā un bijusi Kanādas Luterāņu baznīcas Austrumu sinodes Toronto centra prāveste.
Šobrīd, pēc aiziešanas pensijā, Ilze vada dievkalpojumus galvenokārt Kanādas un dāņu draudzēs, reizēm arī latviešu. Īpaši nozīmīga ir apbedīšanas kalpošana kopā ar meitu Māru. Piedāvā arī individuālās izaugsmes konsultācijas garīdzniekiem un palīdz draudzēm pārrunāt nākotnes iespējas. Ilzes kalpošana un sabiedriskais darbs cieši saistīti ar latviešu trimdas dzīvi un ekumēniskajām attiecībām baznīcā. Viņa ir arī Latvijas Nacionālās apvienības Kanādā padomes priekšsēde.
Ilze uzskata, ka mūsu dziļākais aicinājums ir būt autentiskiem un ka Baznīcas vēstījums mūsdienu sabiedrībā ir mācīt turēties kopā, cienīt un atbalstīt citam citu, kā arī kopīgi atklāt nezināmo.
Bībele, 1967. gada izdevums latviešu valodā, iespiests Londonā. Dāvināta Ilzei Kuplēnai-Juartei viņas ordinācijas dienā 1983. gada 3. decembrī Koventrijā, Lielbritānijā
Kad gāju studēt teoloģiju, man nebija ne mazākās domas, ka kļūšu par mācītāju. Es kājām un rokām biju tam pretī. Prāvests Ringolds Mužiks nevienu reizi par to neko neteica. Bet, kad biju nākusi pie atklāsmes, ka man tas jādara, viņš teica: “Nu, paldies Dievam, beidzot!”
Tas, ka viņš tieši to pantu no Pirmās Timoteja vēstules ierakstīja iekšā par to, lai nebūtu bailes, ir ļoti zīmīgi, jo viņš saprata, ko tas nozīmēs man kā pirmai sievietei šai pusē okeānam, kurai bija aicinājums kalpot un vadīt tieši latviešu draudzes. Nojauta, ka tas nebūs viegls ceļš. Dāvinātā Bībele man bijusi tik mīļa, ka es vienkārši nedrīkstēju to lietot, tā man bija svētums. Bija cita, ko es lietoju, kas pilnīgi sadrupa, bet ne šī.
Es varu sēdēt pie cilvēka viņa pēdējās dzīves stundās un minūtēs. Bija reize, kad draudzene izsauca uz aprūpes māju, jo viņas māte bija uz miršanu. Viņa teica: manai mammai ļoti patika dziedāt. Mēs ņēmām dziesmu grāmatu un vienkārši dziedājām, kamēr viņa mira. Kas var būt skaistāks par to?
Dievkalpošanas kārtība ar notīm
Autors mācītājs Andrejs Dombrovskis, izdevums Filadelfijā, ASV, 1957. gadā. Piederējusi pirmajai latviešu luterāņu mācītājai Agnesei Ponei (1898–1977), ordinētai 1974. gadā Eslingenā, Vācijā. Priekšmetu izstādes vajadzībām no savas kolekcijas nodevusi Ilze Kuplēna-Juarte.
Ilze Kuplēna-Juarte
(Ewart, dz. 1952. gadā Kilmarnokā – Skotijā, Lielbritānijā) – mācītāja, emeritēta prāveste
Kā latviete viņa bērnībā Lielbritānijā jutās “citāda” – bizēs sapīti mati, svešāds vārds, tradīcijas, valoda. Tomēr tieši tas viņu veidojis par cilvēku, kas iestājas par līdztiesību un taisnīgumu visiem.
Absolvējusi Londonas Ekonomikas un politikas zinātņu skolu, iegūstot bakalaura grādu sociālajā psiholoģijā. Pēc tam studējusi teoloģiju Oksfordā. Ilzi ordinēja 1983. gadā, un viņas pirmā kalpošanas vieta bija Londonas latviešu luterāņu draudze. 1988. gadā viņa pārcēlās uz Vāciju, kur aprūpēja Minsteres, Bīlefeldes un Osnabrikas draudzi un bija pedagoģe Minsteres latviešu ģimnāzijā.
1990. gadā Ilze ar lekcijām viesojās Rīgā, Teoloģijas seminārā (vēlāk LU Teoloģijas fakultātē). Viņa būtu vēlējusies ar ģimeni dzīvot Latvijā, taču savā profesijā nebūtu varējusi strādāt. Atsaucoties Toronto Sv. Andreja latviešu draudzes aicinājumam, pārcēlās uz dzīvi Kanādā, kur kalpoja no 1997. līdz 2020. gadam, līdz devās pensijā. Ieņēmusi prāvesta amatu LELBA Kanādas apgabalā un bijusi Kanādas Luterāņu baznīcas Austrumu sinodes Toronto centra prāveste.
Šobrīd, pēc aiziešanas pensijā, Ilze vada dievkalpojumus galvenokārt Kanādas un dāņu draudzēs, reizēm arī latviešu. Īpaši nozīmīga ir apbedīšanas kalpošana kopā ar meitu Māru. Piedāvā arī individuālās izaugsmes konsultācijas garīdzniekiem un palīdz draudzēm pārrunāt nākotnes iespējas. Ilzes kalpošana un sabiedriskais darbs cieši saistīti ar latviešu trimdas dzīvi un ekumēniskajām attiecībām baznīcā. Viņa ir arī Latvijas Nacionālās apvienības Kanādā padomes priekšsēde.
Ilze uzskata, ka mūsu dziļākais aicinājums ir būt autentiskiem un ka Baznīcas vēstījums mūsdienu sabiedrībā ir mācīt turēties kopā, cienīt un atbalstīt citam citu, kā arī kopīgi atklāt nezināmo.
Bībele, 1967. gada izdevums latviešu valodā, iespiests Londonā. Dāvināta Ilzei Kuplēnai-Juartei viņas ordinācijas dienā 1983. gada 3. decembrī Koventrijā, Lielbritānijā
Kad gāju studēt teoloģiju, man nebija ne mazākās domas, ka kļūšu par mācītāju. Es kājām un rokām biju tam pretī. Prāvests Ringolds Mužiks nevienu reizi par to neko neteica. Bet, kad biju nākusi pie atklāsmes, ka man tas jādara, viņš teica: “Nu, paldies Dievam, beidzot!”
Tas, ka viņš tieši to pantu no Pirmās Timoteja vēstules ierakstīja iekšā par to, lai nebūtu bailes, ir ļoti zīmīgi, jo viņš saprata, ko tas nozīmēs man kā pirmai sievietei šai pusē okeānam, kurai bija aicinājums kalpot un vadīt tieši latviešu draudzes. Nojauta, ka tas nebūs viegls ceļš. Dāvinātā Bībele man bijusi tik mīļa, ka es vienkārši nedrīkstēju to lietot, tā man bija svētums. Bija cita, ko es lietoju, kas pilnīgi sadrupa, bet ne šī.
Es varu sēdēt pie cilvēka viņa pēdējās dzīves stundās un minūtēs. Bija reize, kad draudzene izsauca uz aprūpes māju, jo viņas māte bija uz miršanu. Viņa teica: manai mammai ļoti patika dziedāt. Mēs ņēmām dziesmu grāmatu un vienkārši dziedājām, kamēr viņa mira. Kas var būt skaistāks par to?
Dievkalpošanas kārtība ar notīm
Autors mācītājs Andrejs Dombrovskis, izdevums Filadelfijā, ASV, 1957. gadā. Piederējusi pirmajai latviešu luterāņu mācītājai Agnesei Ponei (1898–1977), ordinētai 1974. gadā Eslingenā, Vācijā. Priekšmetu izstādes vajadzībām no savas kolekcijas nodevusi Ilze Kuplēna-Juarte.
