Lilija Tenhāgena
(Tenhagen, dz. 1962. gadā Siguldā) – diakone
Dzimusi represētu ticīgu Volgas vāciešu ģimenē, kas no Urāliem pārcēlās uz Latviju un, saņemot atļauju izceļot, 1975. gadā turpināja dzīvi Rietumvācijā.
Vecākiem iebilstot, Lilija tomēr piepildīja savu sapni un mācījās Minsteres Latviešu ģimnāzijā. Studiju laikā viņa saņēma stipendiju, lai ASV, Rietummičiganas Universitātē gadu studētu latviešu valodu pie lektores Lalitas Muižnieces. Atgriežoties Vācijā, Lilija turpināja studijas baltu filoloģijā.
Lilijas dzīvē sekoja laiks vāciskā vidē, audzinot bērnus.
2011. gadā Lilija kļuva par Minsteres latviešu draudzes valdes priekšnieci. “Kā es varētu sūdzēties par to, ka latviešu draudze izput, ja es nekā nedaru?” 2021. gadā pēc atbilstošas izglītības iegūšanas Lilija tika ordinēta par diakoni un turpina brīvprātīgi kalpot Minsteres latviešu draudzē, vadot dievkalpojumus.
Gatavojot sprediķus, Lilija meklē un salīdzina dažādus Bībeles tekstu tulkojumus un vienmēr domā par to, lai teiktais latviski ir izteiksmīgs un “garšīgs”. Lilijas sprediķu mērķis ir palīdzēt cilvēkiem augt: Dievam ir daudz lielāka un plašāka sirds, nekā mēs ar savām idejām to gribam ierobežot.
Krūzīte, kas piederējusi teoloģei Austrai Reinei Kalifornijā, ASV, dāvināta Lilijai Tenhāgenai Minsterē 1986. gadā
1986. gada vasarā, vēl studentei esot, man nācās meklēt citu dzīvokli Minsterē. Izrādījās, ka Austra Reine, kas kādu laiku bija strādājusi par skolotāju MLĢ, grasījās doties atpakaļ uz Ameriku. No viņas varēju pārņemt mazu dzīvoklīti. Tajā viņa man atstāja Kalifornijā ražotu krūzīti ar uzrakstu: “Kiss me I’m Latvian”.
Šī krūzīte man gandrīz 40 gadu bijusi kluss pavadonis, to izmantoju tikai sevišķos gadījumos un dodu tikai īpašiem cilvēkiem. Tā man vienmēr atgādina, ka ar savām zināšanām varu kalpot latviešiem.
No otras puses, valsts svētku dievkalpojums ir īpašs. Mēs visi sēžam lielā aplī. Uzsākusi sprediķi, to atveru visai publikai – tad katrs lielajā aplī var piedalīties un pastāstīt par to, kas viņam svarīgs un mīļš vai par ko viņš Dievam īpaši pateicīgs. Dievkalpojuma laikā mums ir kafija un dzimšanas dienas kliņģeris. Esmu tautastērpā, ne talārā, un arī draudzes valde ir tautastērpos. Atmosfēra ir sirsnīga un svinīga, un ir tik skaisti būt kopā! Cilvēkiem patīk, un pēc beigu svētības esam vienisprātis: nākamgad atkal!
Lilija Tenhāgena
(Tenhagen, dz. 1962. gadā Siguldā) – diakone
Dzimusi represētu ticīgu Volgas vāciešu ģimenē, kas no Urāliem pārcēlās uz Latviju un, saņemot atļauju izceļot, 1975. gadā turpināja dzīvi Rietumvācijā.
Vecākiem iebilstot, Lilija tomēr piepildīja savu sapni un mācījās Minsteres Latviešu ģimnāzijā. Studiju laikā viņa saņēma stipendiju, lai ASV, Rietummičiganas Universitātē gadu studētu latviešu valodu pie lektores Lalitas Muižnieces. Atgriežoties Vācijā, Lilija turpināja studijas baltu filoloģijā.
Lilijas dzīvē sekoja laiks vāciskā vidē, audzinot bērnus.
2011. gadā Lilija kļuva par Minsteres latviešu draudzes valdes priekšnieci. “Kā es varētu sūdzēties par to, ka latviešu draudze izput, ja es nekā nedaru?” 2021. gadā pēc atbilstošas izglītības iegūšanas Lilija tika ordinēta par diakoni un turpina brīvprātīgi kalpot Minsteres latviešu draudzē, vadot dievkalpojumus.
Gatavojot sprediķus, Lilija meklē un salīdzina dažādus Bībeles tekstu tulkojumus un vienmēr domā par to, lai teiktais latviski ir izteiksmīgs un “garšīgs”. Lilijas sprediķu mērķis ir palīdzēt cilvēkiem augt: Dievam ir daudz lielāka un plašāka sirds, nekā mēs ar savām idejām to gribam ierobežot.
Krūzīte, kas piederējusi teoloģei Austrai Reinei Kalifornijā, ASV, dāvināta Lilijai Tenhāgenai Minsterē 1986. gadā
1986. gada vasarā, vēl studentei esot, man nācās meklēt citu dzīvokli Minsterē. Izrādījās, ka Austra Reine, kas kādu laiku bija strādājusi par skolotāju MLĢ, grasījās doties atpakaļ uz Ameriku. No viņas varēju pārņemt mazu dzīvoklīti. Tajā viņa man atstāja Kalifornijā ražotu krūzīti ar uzrakstu: “Kiss me I’m Latvian”.
Šī krūzīte man gandrīz 40 gadu bijusi kluss pavadonis, to izmantoju tikai sevišķos gadījumos un dodu tikai īpašiem cilvēkiem. Tā man vienmēr atgādina, ka ar savām zināšanām varu kalpot latviešiem.
No otras puses, valsts svētku dievkalpojums ir īpašs. Mēs visi sēžam lielā aplī. Uzsākusi sprediķi, to atveru visai publikai – tad katrs lielajā aplī var piedalīties un pastāstīt par to, kas viņam svarīgs un mīļš vai par ko viņš Dievam īpaši pateicīgs. Dievkalpojuma laikā mums ir kafija un dzimšanas dienas kliņģeris. Esmu tautastērpā, ne talārā, un arī draudzes valde ir tautastērpos. Atmosfēra ir sirsnīga un svinīga, un ir tik skaisti būt kopā! Cilvēkiem patīk, un pēc beigu svētības esam vienisprātis: nākamgad atkal!
