Urzula Glīneke
(Glienecke, dz. Mediņa 1974. gadā Rīgā) – mācītāja, aktīviste un māksliniece
Urzulas ceļš uz ticību sākās bērnībā – caur dabu notika pirmā neapzinātā sastapšanās ar visa Radītāju. Tai sekoja pieredze, dodoties līdzi vecmāmiņai – ērģelniecei uz dažādām Vidzemes baznīcām. Urzula ir apguvusi arī mākslas valodu, kas ir vēl viens veids, kā runāt par ticību, pasauli, sāpēm un priekiem.
Teoloģiskās izglītības pamatus viņa apguva Latvijas Universitātē un vēlāk ir ieguvusi doktora grādu teoloģijā Miltaunas institūtā Dublinā. Urzulas pētniecībā galvenais problēmjautājums ir: kā baznīcas, balstoties uz tiem pašiem rakstiem, nonāk pie pilnīgi atšķirīgas izpratnes un prakses?
Pēc gariem klejojumu gadiem, kas veduši prom no Latvijas, lai sekotu savam aicinājumam kļūt par mācītāju, ko Latvijā nebija iespējams īstenot, Urzula 2022. gadā tika ordinēta Skotijas baznīcā un strādā par Edinburgas Universitātes kapelāni.
Urzula aktīvi darbojas sociālās un vides taisnīguma jomā un ir iesaistīta dažādās ekumeniskās kustībās. Visvairāk kā mājās viņa jūtās Jonas kopienā, kuras biedri dzīvo gan Jonas salā Skotijā, gan visā pasaulē. Urzulas kā mācītājas kalpošanā svarīga ir iekļaujoša un radoša pieeja, tostarp atbalsts LGBTQ+ kopienai.
Dzintars no Baltijas jūras, dāvināts Urzulai Glīnekei Latvijā 20. gs. 90. gadu sākumā
90. gadu sākumā ar norvēģu misionāriem ceļojām pa Latviju – dziedādami un stāstīdami Labo Vēsti par Dievu. Dalījām humāno palīdzību, kur vien varējām. Viesojāmies kādā draudzē Kurzemē, tur vietējie ļaudis man uzdāvināja dzintara gabalu, jautājoši sacīdami: “Vai tu nevarētu būt mūsu mācītāja?”
Bija jāpaiet vairāk nekā trīsdesmit gadiem, un man bija jānokļūst citā zemē, lai tas piepildītos. Dzintars man bija kabatā, kad beidzot tiku ordinēta Skotijas baznīcā.
Saules spēks, dzintara jūras sīvums. Ziemeļvēja spīts, viršu izturība. Debesu pastāvība, priežu augšanas prieks. Viss tas ir manī. Viss tas ir mūsos.
Tāpat kā dzintars ir veidojies zem smaga spiediena jūras dzelmē pirms gadu tūkstošiem un nācis gaismā par prieku visiem, tāpat mēs augsim, pastāvēsim un ieņemsim sevī Dieva gaismu par prieku un stiprinājumu sev un citiem. Tāpat kā dzintars top atrodams pēc vētras, mēs esam šeit – dzīves, pasaules un baznīcas vētru vidū.
Urzula Glīneke
(Glienecke, dz. Mediņa 1974. gadā Rīgā) – mācītāja, aktīviste un māksliniece
Urzulas ceļš uz ticību sākās bērnībā – caur dabu notika pirmā neapzinātā sastapšanās ar visa Radītāju. Tai sekoja pieredze, dodoties līdzi vecmāmiņai – ērģelniecei uz dažādām Vidzemes baznīcām. Urzula ir apguvusi arī mākslas valodu, kas ir vēl viens veids, kā runāt par ticību, pasauli, sāpēm un priekiem.
Teoloģiskās izglītības pamatus viņa apguva Latvijas Universitātē un vēlāk ir ieguvusi doktora grādu teoloģijā Miltaunas institūtā Dublinā. Urzulas pētniecībā galvenais problēmjautājums ir: kā baznīcas, balstoties uz tiem pašiem rakstiem, nonāk pie pilnīgi atšķirīgas izpratnes un prakses?
Pēc gariem klejojumu gadiem, kas veduši prom no Latvijas, lai sekotu savam aicinājumam kļūt par mācītāju, ko Latvijā nebija iespējams īstenot, Urzula 2022. gadā tika ordinēta Skotijas baznīcā un strādā par Edinburgas Universitātes kapelāni.
Urzula aktīvi darbojas sociālās un vides taisnīguma jomā un ir iesaistīta dažādās ekumeniskās kustībās. Visvairāk kā mājās viņa jūtās Jonas kopienā, kuras biedri dzīvo gan Jonas salā Skotijā, gan visā pasaulē. Urzulas kā mācītājas kalpošanā svarīga ir iekļaujoša un radoša pieeja, tostarp atbalsts LGBTQ+ kopienai.
Dzintars no Baltijas jūras, dāvināts Urzulai Glīnekei Latvijā 20. gs. 90. gadu sākumā
90. gadu sākumā ar norvēģu misionāriem ceļojām pa Latviju – dziedādami un stāstīdami Labo Vēsti par Dievu. Dalījām humāno palīdzību, kur vien varējām. Viesojāmies kādā draudzē Kurzemē, tur vietējie ļaudis man uzdāvināja dzintara gabalu, jautājoši sacīdami: “Vai tu nevarētu būt mūsu mācītāja?”
Bija jāpaiet vairāk nekā trīsdesmit gadiem, un man bija jānokļūst citā zemē, lai tas piepildītos. Dzintars man bija kabatā, kad beidzot tiku ordinēta Skotijas baznīcā.
Saules spēks, dzintara jūras sīvums. Ziemeļvēja spīts, viršu izturība. Debesu pastāvība, priežu augšanas prieks. Viss tas ir manī. Viss tas ir mūsos.
Tāpat kā dzintars ir veidojies zem smaga spiediena jūras dzelmē pirms gadu tūkstošiem un nācis gaismā par prieku visiem, tāpat mēs augsim, pastāvēsim un ieņemsim sevī Dieva gaismu par prieku un stiprinājumu sev un citiem. Tāpat kā dzintars top atrodams pēc vētras, mēs esam šeit – dzīves, pasaules un baznīcas vētru vidū.
