Par izstādi
Kristīgā baznīca pirmajos gadsimtos pavisam skaidri izprata, ka Dieva dots aicinājums nav atkarīgs no cilvēka dzimuma, etniskās piederības vai sociālā stāvokļa – kā sievietes, tā vīrieši piedalījās evaņģēlija sludināšanā un ticības kopienu vadīšanā. Taču vēlāk dažādu politisku un reliģisku procesu ietekmē sieviešu iespējas garīgi kalpot tika pakāpeniski ierobežotas un galu galā liegtas. Gadsimtiem ilgi jautājums par šāda lēmuma pareizību vairs netika uzdots.
Viens no pagrieziena punktiem, kas atvēra ceļu turpmākai sieviešu ordinācijai luteriskajā baznīcā, bija ordinācija 1929. gadā Nīderlandē, kad mācītājas amatā tika iesvētīta Jantīne Auguste Haumersene (Haumersen, 1881–1967). Šodien lielākajā daļā Pasaules Luterāņu federācijas baznīcu – 82 % – sievietes tiek ordinētas mācītājas amatā un var ieņemt augstākos amatus, tādus kā bīskape vai arhibīskape.
Latvijas luterāņu baznīcas kontekstā sieviešu ordinācija sākās 1974. gadā Vācijā, Eslingenē, kad Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā ārpus Latvijas (LELBĀL) tika ordinēta Agnese Pone (1898–1977). Jau pēc gada, 1975. gadā, Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā (LELB) Rīgā ordinēja trīs mācītājas – Bertu Strožu (1914–2005), Helēnu Valpēteri (1911–1987) un Vairu Bitēnu (dz.1941).
Tomēr 1993. gadā sieviešu ordinācija LELB tika apturēta. Tas bija bezprecedenta gadījums, jo baznīcas vadība pieņēma lēmumu pilnībā izbeigt aizsākto sieviešu ordināciju, ko 2016. gadā nostiprināja, mainot LELB Satversmi. Šis lēmums ir izraisījis plašas teoloģiskas un sabiedriskas diskusijas gan Latvijā, gan starptautiskā baznīcu kopienā. Nav pamata domāt, ka situācija drīz varētu mainīties.
Kopš 20. gadsimta 90. gadiem vairāk nekā divdesmit sievietēm nācies pamest mājas, lai svešumā īstenotu savu aicinājumu kļūt par mācītājām. Mēs nezinām, cik daudzām bijis jāatsakās no tā ceļa, ko tās sirdī zina kā savu patieso aicinājumu.
Latviešu garīdznieces, kuras dzīvo ārpus Latvijas, turpina darbu draudzēs. Trimdas laikā viņas līdztekus garīgajam darbam ir uzturējušas latvisko kultūru, aktīvi iesaistījušās sabiedriskajā dzīvē un politiskajā cīņā par Latvijas brīvību, piedalījušās valsts neatkarības atjaunošanā. Viņas turpina celt tiltus uz Latviju, tomēr viņām pašam nav iespējas atgriezties Latvijā un strādāt savā profesijā. Šobrīd Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcā pasaulē (LELBP) kalpo 44 garīdznieces, no kurām astoņas dzīvo un kalpo Latvijā, turpinot sarežģītos apstākļos atsaukties savam aicinājumam un kalpot baznīcā.
Baznīca fokusē cilvēka ilgas pēc garīguma un kopienas, bet mijiedarbē atspoguļo sabiedrību, kultūru un laikmetu. Tādēļ jautājums par sievietēm mācītājām un viņu aicinājumu nav tikai luteriskās baznīcas iekšējā lieta. Ja sievietes balss baznīcā un sabiedrībā neskan tikpat skaidri kā vīrieša, un aicinājums kalpot šķiet neērts un par to labāk klusēt, liedzot sievietēm iespēju strādāt vienlīdzīgi ar vīriešiem, – ko tas mums saka?
SAĪSINĀJUMI UN SKAIDROJUMI
Arhibīskape vada visu LELBP baznīcu, nodrošinot tās vienotību un stratēģisko vadību.
Bīskape ir galvenā garīdzniece savā diecēzē vai apgabalā, pārstāv baznīcu plašākā mērogā un pilda gan garīgas, gan administratīvas, gan reprezentatīvas funkcijas.
Diakone ir ordinēta garīgā kalpotāja, kura vada dievkalpojumus un svētbrīžus, sniedz garīgu atbalstu draudzes locekļiem, nereti darbojas prāvesta vai draudzes mācītāja uzraudzībā.
LELBA — Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca Amerikā.
LELB — Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca.
LELBP — Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē, līdz 2020. gadam Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas (LELBĀL).
LELBP ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Latvijā turpinātāja trimdā (ASV, Kanāda, Austrālija, Vācija, Zviedrija, Lielbritānija) un mūsdienās darbojas valstīs, kurās ir latviešu diasporas kopienas. Kopš 2016. gada LELBP ir apgabals un draudzes arī Latvijā.
Mācītāja ir ordinēta garīgā vadītāja, kura sludina Dieva Vārdu, vada sakramentu svinēšanu un rūpējas par draudzes garīgo dzīvi. Viņa vada dievkalpojumus, atbalsta ticīgos un palīdzviņiem augt garīgi.
Ordinācija apliecina Dieva aicinājumu un kopienas atbalstu garīgajam kalpojumam. Ordinācija ir īpašs dievkalpojuma rits, kurā notiek roku uzlikšana, tiek piesaukts Svētais Gars un pasniegts amata krusts kā kalpošanas simbols. Šie žesti apliecina jaunās garīdznieces atbildību un kalpošanas pienākumus. Tā notiek pēc kandidātes sekmīgas eksaminācijas, kas ir
daļa no rūpīgas formācijas un akadēmiskas izglītības procesa.
Prāveste ir ordinēta mācītāja, kas pārrauga baznīcas apgabalu, rūpējoties par draudžu un garīdznieku darbu gan administratīvi, gan garīgi.
Izstādi veidojusi Latvijas Luterāņu sieviešu teoloģu apvienība sadarbībā ar muzeju un pētniecības centru “Latvieši pasaulē”
Pētniece un izstādes kuratore: Arta Skuja
Mākslinieks: Džeremijs Smīdss (Jeremy Smedes)
Iekārtojums: Uldis Dimiševskis
Konsultantes: Marianna Auliciema, Danute Grīnfelde, Anete Skuja un Ieva Vītola
Redaktore: Rita Zara
Skaņu režija: Anna Sēruma
