Lauma Zušēvica
(dz. Lagzdiņa 1954. gadā Klīvlendā – Ohaio, ASV) – mācītāja, prāveste un emeritēta arhibīskape
Ticībā un Baznīcā Lauma auga dabiski – jau bērnībā stāstīja par Dieva mīlestību mammas augiem uz palodzes.
Lauma studējusi teoloģiju Jeila Universitātē. Par mācītāju tika ordinēta 1978. gadā un kalpoja Ņujorkas (1984–1987) un Milvoku (1985–2019) draudzē, īpašu uzmanību veltot darbam ar bērniem un jauniešiem – vadot LELBA Jaunatnes nozari un vairāk nekā 40 vasaras piedaloties bērnu nometnēs. Viņa bija arī LELBA Vidienes apgabala prāveste un pārvaldes priekšniece.
2015. gadā Lauma kļuva par pirmo sievieti, kas ieņēma arhibīskapes amatu latviešu baznīcā, kalpojot draudzēm visā pasaulē. Atrodoties amatā līdz 2025. gadam, viņa daudz ceļoja un novērtēja iespēju iepazīt Baznīcas daudzveidību.
2023. gadā Lauma tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni par sevišķiem nopelniem Latvijas labā.
Viņa ir pateicīga par kopīgo dzīvi ar vīru, par viņu meitām un brīnišķīgajiem mazbērniem.
Lauma ir Jaunās Derības tekstu pētniece un visu mūžu ir lasījusi Bībeli kā Dieva patiesību un dāvanu. Attiecības ar tekstu ir dzīvs dialogs. Lasot viņa jautā: “Ko tas nozīmē man šodien?” Jo, pazīstamo lasot no jauna, mēs vairs neesam tie paši cilvēki, kas bijām iepriekš.
Piezīmju klade, viena no Laumas Zušēvicas kladēm ar dzejas un aforismu izrakstiem – uzrunu un sprediķu materiāliem. Viskonsīna, ASV, 20. gs. 90. gadi
Lasot pierakstīju vārdus, kas uzrunāja sirdi. Saņemot apsveikumus, pārrakstīju tajos lasītos nozīmīgos vārdus. Kladē sāka pietrūkt vietas, un lapas jau birst ārā. Man ir vēl divas mazākas jau pilnas piezīmju grāmatas. Un tomēr turpinu rakstīt visu, kas šķiet vērtīgs un noderīgs manam darbam.
Apmeklējot slimniekus, vienmēr atstāju viņiem kartīti. Tajā ierakstīju vārdus no Bībeles un bieži arī dzejoļus, kas ierakstīti šajā kladē. Līdzīgi rīkojos, rakstot apsveikumus dzimšanas dienās vai līdzjūtības vārdus sērojošajiem.
Gan bērēs, gan svētrunās, gan pārdomājot Bībeles tekstus, man vienmēr ir noderējuši
arī citu cilvēku vārdi – to, kuri no tiem pašiem tekstiem ir smēlušies gudrību vai iedvesmu. Svētā Gara vadībā noder arī citu sacītais –
gan no senas pagātnes, gan no vakardienas.
Es jautāju: “Vai Jūs esat slims? Man žēl to dzirdēt.” – “Nē, nē, bet Jūs nevarat mani izvadīt.”
Es tad teicu: “Labi. Ir tik labi, ka Ņujorkā ir divi vīriešu mācītāji, un droši vien viens vai otrs varēs jūs izvadīt.”
Un viņš bija pārsteigts, ka es negāju tālāk. Viņš nāca uz dievkalpojumiem. Pagāja apmēram astoņi mēneši, un pēc dievkalpojuma viņš atkal pienāca klāt un teica: “Tagad Jūs varat mani izvadīt.”
Un es prasīju vēlreiz: “Vai Jūs esat vesels? Vai Jums viss labi?”
Un viņš teica: “Jā. Bet, ja es tagad nomirtu, tad Jūs mani izvadītu."
Milwaukee Journal, 1985. gada 3. augustā
LATVIJA DZĪVO MĀCĪTĀJAS KALPOŠANĀ
Autore: Mildreda Frīze, laikraksta korespondente
Katru svētdienu luterāņu mācītāja dzied liturģiju latviešu valodā kā daļu no savas kalpošanas Dievam.
Viņa runā latviski ar savām divām meitām — trīsgadīgo Zīli, kura staigā pa ģimenes viesistabu mātes augstpapēžu kurpēs, un zeltmataino pusotrgadīgo Kaiju. Katra no viņām sāks mācīties angļu valodu, kad sasniegs četru gadu vecumu.
Latviešu valodas uzturēšana ir daļa no viņas aicinājuma. Daudzās pasaules valodas un atšķirīgās paražas atklāj Dieva diženumu — to, ka iespējama tik liela daudzveidība, viņa saka. Tomēr tas nav viss — no reliģiskā skatpunkta tas ir tikai viens aspekts mācītājas Laumas Lagzdiņas-Zušēvicas domāšanā.
Kopš decembra viņa sākusi kalpot kā mācītāja Sv. Jāņa latviešu luterāņu draudzē. Draudze izmanto baznīcas ēku 1853 N. 75th St., Wauwatosa, kopā ar citu latviešu draudzi. Baznīcas svētdienas skolas telpas tiek izmantotas latviešu pamatskolas vajadzībām, kas notiek sestdienās.
Zušēvica ir viena no četrām sievietēm, kas ordinētas Amerikas Latviešu evaņģēliski luteriskajā baznīcā — atsevišķā sinodē, kas ietilpst plasākā luterāņu organizāciju apvienībā — Lutheran Council in the USA.
Viņa tika ordinēta pirms septiņiem gadiem Klīvlendā, kur uzauga. Pirms četriem gadiem, viņa sāka kalpot savā pirmajā draudzē Melvilā, Ņujorkas štatā, un tā ir vairāk nekā 2000 locekļu liela.
Pagājušajā gadā viņas vīrs Ivars, arhitekts, pieņēma darbu Čikāgā un vēlāk Milvokos. No decembra līdz aprīlim viņa brauca no Čikāgas uz Milvokiem. Kopš aprīļa ģimene ar diviem bērniem dzīvo Grīndeilā.
Zušēvicai ir dziļa piederības sajūta Latvijai — zemei, kuru viņa nekad nav redzējusi un kura zaudēja savu neatkarību, kad 1941. gadā to okupēja Padomju Savienība. Latvija tagad ir padomju republika. Viņa tika audzināta ar tik spēcīgu mīlestību pret Latviju, tās kultūru un valodu, ka joprojām izjūt dusmas par šīs valsts okupāciju. Tāpēc viņa un viņas vīrs, kurš arī ir latviešu izcelsmes, audzinās savus bērnus tā, lai mājās viņi runātu latviski, bet ārpus mājas — angliski.
Amerikas latvieši kalpo kā atbalsta grupa tiem cilvēkiem Latvijā, kuri nejūtas brīvi paust savas domas, viņa saka. Tāpēc svētdienas dievkalpojumos — 9.30 vasarā un 10.30 mācību gada laikā — luterāņi, kas pulcējas kopā ar viņu, dzied un klausās dievkalpojumu latviešu valodā. Dievkalpojuma laikā viņa iekļauj arī bērnu sprediķi. Draudzē ir apmēram 320 locekļu.
Sestdienās viņa māca Bībeles stundas un kristīgo ētiku latviešu skolā. Tajā mācās apmēram 50 līdz 75 skolēni, stāsta skolas direktors Ēriks Krūmiņš. Viņš lēš, ka Milvoku apkaimē dzīvo ap 2000 latviešu — skaits, kas kopš 1940. gadu beigām un 1950. gadu sākuma ir saglabājies samērā nemainīgs.
Skola nav konfesionāli piesaistīta, taču apmēram 90% skolēnu ir luterāņi. Lielākā daļa latviešu ir luterāņi, saka Krūmiņš un Zušēvica. Nākamās izplatītākās konfesijas ir katoļi un baptisti. Skolā ir gaidīti visu konfesiju latviešu valodā runājošie.
Lielākā daļa skolēnu nāk no abām draudzēm, kas izmanto 75. ielas baznīcu, saka Krūmiņš, taču daži nāk arī no trešās draudzes. Zušēvicas draudze koplieto baznīcu ar Milvoku latviešu evaņģēliski luterisko draudzi, kuras mācītājs ir Kristaps Valters. Trešā draudze Milvokos ir Kristus latviešu evaņģēliski luteriskā baznīca 1900 W. Vašingtonas ielā., kur kalpo mācītājs Visvaldis Rumpēteris.
Būt sievietei mācītājai un vienlaikus piederēt mazai etniskai kopienai nozīmē saskarties ar gadījumiem, kad cilvēki izsaka šaubas par viņas spējām, viņa saka. Zušēvica cenšas sevi neaizstāvēt, bet ļaut, lai viņas darbs runā pats par sevi.
Lauma Zušēvica
(dz. Lagzdiņa 1954. gadā Klīvlendā – Ohaio, ASV) – mācītāja, prāveste un emeritēta arhibīskape
Ticībā un Baznīcā Lauma auga dabiski – jau bērnībā stāstīja par Dieva mīlestību mammas augiem uz palodzes.
Lauma studējusi teoloģiju Jeila Universitātē. Par mācītāju tika ordinēta 1978. gadā un kalpoja Ņujorkas (1984–1987) un Milvoku (1985–2019) draudzē, īpašu uzmanību veltot darbam ar bērniem un jauniešiem – vadot LELBA Jaunatnes nozari un vairāk nekā 40 vasaras piedaloties bērnu nometnēs. Viņa bija arī LELBA Vidienes apgabala prāveste un pārvaldes priekšniece.
2015. gadā Lauma kļuva par pirmo sievieti, kas ieņēma arhibīskapes amatu latviešu baznīcā, kalpojot draudzēm visā pasaulē. Atrodoties amatā līdz 2025. gadam, viņa daudz ceļoja un novērtēja iespēju iepazīt Baznīcas daudzveidību.
2023. gadā Lauma tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni par sevišķiem nopelniem Latvijas labā.
Viņa ir pateicīga par kopīgo dzīvi ar vīru, par viņu meitām un brīnišķīgajiem mazbērniem.
Lauma ir Jaunās Derības tekstu pētniece un visu mūžu ir lasījusi Bībeli kā Dieva patiesību un dāvanu. Attiecības ar tekstu ir dzīvs dialogs. Lasot viņa jautā: “Ko tas nozīmē man šodien?” Jo, pazīstamo lasot no jauna, mēs vairs neesam tie paši cilvēki, kas bijām iepriekš.
Piezīmju klade, viena no Laumas Zušēvicas kladēm ar dzejas un aforismu izrakstiem – uzrunu un sprediķu materiāliem. Viskonsīna, ASV, 20. gs. 90. gadi
Lasot pierakstīju vārdus, kas uzrunāja sirdi. Saņemot apsveikumus, pārrakstīju tajos lasītos nozīmīgos vārdus. Kladē sāka pietrūkt vietas, un lapas jau birst ārā. Man ir vēl divas mazākas jau pilnas piezīmju grāmatas. Un tomēr turpinu rakstīt visu, kas šķiet vērtīgs un noderīgs manam darbam.
Apmeklējot slimniekus, vienmēr atstāju viņiem kartīti. Tajā ierakstīju vārdus no Bībeles un bieži arī dzejoļus, kas ierakstīti šajā kladē. Līdzīgi rīkojos, rakstot apsveikumus dzimšanas dienās vai līdzjūtības vārdus sērojošajiem.
Gan bērēs, gan svētrunās, gan pārdomājot Bībeles tekstus, man vienmēr ir noderējuši
arī citu cilvēku vārdi – to, kuri no tiem pašiem tekstiem ir smēlušies gudrību vai iedvesmu. Svētā Gara vadībā noder arī citu sacītais –
gan no senas pagātnes, gan no vakardienas.
Es jautāju: “Vai Jūs esat slims? Man žēl to dzirdēt.” – “Nē, nē, bet Jūs nevarat mani izvadīt.”
Es tad teicu: “Labi. Ir tik labi, ka Ņujorkā ir divi vīriešu mācītāji, un droši vien viens vai otrs varēs jūs izvadīt.”
Un viņš bija pārsteigts, ka es negāju tālāk. Viņš nāca uz dievkalpojumiem. Pagāja apmēram astoņi mēneši, un pēc dievkalpojuma viņš atkal pienāca klāt un teica: “Tagad Jūs varat mani izvadīt.”
Un es prasīju vēlreiz: “Vai Jūs esat vesels? Vai Jums viss labi?”
Un viņš teica: “Jā. Bet, ja es tagad nomirtu, tad Jūs mani izvadītu."
Milwaukee Journal, 1985. gada 3. augustā
LATVIJA DZĪVO MĀCĪTĀJAS KALPOŠANĀ
Autore: Mildreda Frīze, laikraksta korespondente
Katru svētdienu luterāņu mācītāja dzied liturģiju latviešu valodā kā daļu no savas kalpošanas Dievam.
Viņa runā latviski ar savām divām meitām — trīsgadīgo Zīli, kura staigā pa ģimenes viesistabu mātes augstpapēžu kurpēs, un zeltmataino pusotrgadīgo Kaiju. Katra no viņām sāks mācīties angļu valodu, kad sasniegs četru gadu vecumu.
Latviešu valodas uzturēšana ir daļa no viņas aicinājuma. Daudzās pasaules valodas un atšķirīgās paražas atklāj Dieva diženumu — to, ka iespējama tik liela daudzveidība, viņa saka. Tomēr tas nav viss — no reliģiskā skatpunkta tas ir tikai viens aspekts mācītājas Laumas Lagzdiņas-Zušēvicas domāšanā.
Kopš decembra viņa sākusi kalpot kā mācītāja Sv. Jāņa latviešu luterāņu draudzē. Draudze izmanto baznīcas ēku 1853 N. 75th St., Wauwatosa, kopā ar citu latviešu draudzi. Baznīcas svētdienas skolas telpas tiek izmantotas latviešu pamatskolas vajadzībām, kas notiek sestdienās.
Zušēvica ir viena no četrām sievietēm, kas ordinētas Amerikas Latviešu evaņģēliski luteriskajā baznīcā — atsevišķā sinodē, kas ietilpst plasākā luterāņu organizāciju apvienībā — Lutheran Council in the USA.
Viņa tika ordinēta pirms septiņiem gadiem Klīvlendā, kur uzauga. Pirms četriem gadiem, viņa sāka kalpot savā pirmajā draudzē Melvilā, Ņujorkas štatā, un tā ir vairāk nekā 2000 locekļu liela.
Pagājušajā gadā viņas vīrs Ivars, arhitekts, pieņēma darbu Čikāgā un vēlāk Milvokos. No decembra līdz aprīlim viņa brauca no Čikāgas uz Milvokiem. Kopš aprīļa ģimene ar diviem bērniem dzīvo Grīndeilā.
Zušēvicai ir dziļa piederības sajūta Latvijai — zemei, kuru viņa nekad nav redzējusi un kura zaudēja savu neatkarību, kad 1941. gadā to okupēja Padomju Savienība. Latvija tagad ir padomju republika. Viņa tika audzināta ar tik spēcīgu mīlestību pret Latviju, tās kultūru un valodu, ka joprojām izjūt dusmas par šīs valsts okupāciju. Tāpēc viņa un viņas vīrs, kurš arī ir latviešu izcelsmes, audzinās savus bērnus tā, lai mājās viņi runātu latviski, bet ārpus mājas — angliski.
Amerikas latvieši kalpo kā atbalsta grupa tiem cilvēkiem Latvijā, kuri nejūtas brīvi paust savas domas, viņa saka. Tāpēc svētdienas dievkalpojumos — 9.30 vasarā un 10.30 mācību gada laikā — luterāņi, kas pulcējas kopā ar viņu, dzied un klausās dievkalpojumu latviešu valodā. Dievkalpojuma laikā viņa iekļauj arī bērnu sprediķi. Draudzē ir apmēram 320 locekļu.
Sestdienās viņa māca Bībeles stundas un kristīgo ētiku latviešu skolā. Tajā mācās apmēram 50 līdz 75 skolēni, stāsta skolas direktors Ēriks Krūmiņš. Viņš lēš, ka Milvoku apkaimē dzīvo ap 2000 latviešu — skaits, kas kopš 1940. gadu beigām un 1950. gadu sākuma ir saglabājies samērā nemainīgs.
Skola nav konfesionāli piesaistīta, taču apmēram 90% skolēnu ir luterāņi. Lielākā daļa latviešu ir luterāņi, saka Krūmiņš un Zušēvica. Nākamās izplatītākās konfesijas ir katoļi un baptisti. Skolā ir gaidīti visu konfesiju latviešu valodā runājošie.
Lielākā daļa skolēnu nāk no abām draudzēm, kas izmanto 75. ielas baznīcu, saka Krūmiņš, taču daži nāk arī no trešās draudzes. Zušēvicas draudze koplieto baznīcu ar Milvoku latviešu evaņģēliski luterisko draudzi, kuras mācītājs ir Kristaps Valters. Trešā draudze Milvokos ir Kristus latviešu evaņģēliski luteriskā baznīca 1900 W. Vašingtonas ielā., kur kalpo mācītājs Visvaldis Rumpēteris.
Būt sievietei mācītājai un vienlaikus piederēt mazai etniskai kopienai nozīmē saskarties ar gadījumiem, kad cilvēki izsaka šaubas par viņas spējām, viņa saka. Zušēvica cenšas sevi neaizstāvēt, bet ļaut, lai viņas darbs runā pats par sevi.
